pēcgarša piektdien, Aug 19 2016 

paņem nedaudz manis
tā, lai sāp
un ir patīkami vienlaicīgi
ikreiz, kad domās tavās
es esmu tik
sirdī duroši
laba

paņem nedaudz manis
tā, lai jūt
un vienlaicīgi negribas just
vairs neko citu

paņem nedaudz manis
un aizved sevi prom
līdz ar manu smaidu
un līdz kailumam atsegtajiem
vārdiem

paņem nedaudz manis
un turpini dzīvot
ar rūgtumu mutē
par to, ka var dzīvot labāk
un citur
un ar citu

jo mums vienmēr labāk ir tur
kur mūsu nav

Divi centra ielas gali ceturtdien, Feb 11 2016 

Pērnavas iela normālam rīdziniekam, kas kaut cik pārzina centru un tā kontingenta izvietojumu, neliekas gluži tā pastaigām piemērotākā vieta. Tomēr ne viss ir šķietami tik traki – pēdējā laikā līdz ar Grīziņkalna rekonstrukciju arī Pērnavas – Zvaigžņu – Vārnu ielas republika maz pamazām cenšas iekļauties kopējā centra ainavā, pasniedzot sevi kā mierīgu, ģimenēm un kārtīgiem centra cilvēkiem piemērotu vietu (mazāk visādu dzertuvju un ūķu, vairāk parku, izklaides vietu jauniešiem, sporta veikalu u.c. vietu, kas piemērotas “normāla” iedzīvotāja dzīvesveidam).

Es pati strādāju tajā fancy Pērnavas ielas galā pie Brīvības ielas, tur, kur ir izvietots prestižais Barons kvartāls. Barons kvartāls izceļas ar vairākām ērtībām un augstākās klases pazīmēm – sākot jau ar plašo virszemes un pazemes stāvvietu Rīgas centrā, augstas klases birojiem ar tikpat augstu apsaimniekošanas maksu, kā arī ar to, ka kvartālā ir teju vai viss ikdienas dzīvei nepieciešamais – apģērbu, mēbeļu veikali, saloni, auto servisi, frizētavas, kafejnīcas, restorāni.. Juristi, notāri un, un.. vopšem, viss, kas tev vajadzīgs. Nerunāsim jau par to, kādas mašīnas šajā parkingā lielākoties manāmas – visādi kruti bmw, audi, chrysleri, debileksusi u.tml. augstās klases auto. Un jā, arī ļautiņi liela daļa te iz tās pašas zortes – arī fancy ģērbušies, safrizējušies, kopti un kruti, augsto manieru pārpildīti cilvēciņi. Un šoreiz ne pat sliktajā nozīmē.

Reizēm man pienāk brīži kā šis, kad es visu dienu jūtos kā ar traktoru nobraukta un darboties īsti nespējīga. Tad nu lietus un pelēkais laiks tam visam vēl kā vāciņš uz podiņa – pavisam mani par zombiju padara. Un tā es pēc sava pusdienu pārtraukuma sēžu, aizvedusi ceļabriedi uz savu darbabietu Pērnavas ielas otrajā – Deglava tilta – galā, dzeru kafiju un prātoju par… gultu. Jā, pie velna, varētu aizšaut prom no darba uz mājām gulēt. Tik ļoti zombijs es šodien esmu.
Nu neko – saņēmusies tomēr braukt atpakaļ uz savu Fensī kvartāls, eju uz mašīnu. Pa ceļam manu zombija seju priecē tās pretīgās, mazās, aukstās lietus lāsītes, kuras vēsais atziemas vējš ar visu ļubestību triec man sejā. Kaut kā izlaužas ironisks smaids un doma, ka laikam jāizmanto lieliskie laikapstākļi un jāveic patīkama pastaiga pa slapjo un drēgno laiku. Kas zina, varbūt beidzot pamodīšos.
Un tā nu es soļoju – savas divdesmit piecas, trīsdesmit minūtes taisni pa Pērnavas ielu augšup, palēnām nomainot vienu kontingentu uz pavisam citu, gluži kā no vienas pasaules otrajā.

Izgāju cauri skaistajai Grīziņkalna alejai – salstoša, slapja un ne visai priecīga, toties dzīvību un dzīvi skaudri un skaidri izjūtoša. Un te nu tas bija – Viņš, ideālais vīrietis. Iet man pretim, ierauga manu seju, apstājas un sāk malt kaut ko par iepazīšanos. Iesim, redz, uz randiņu mēs. Uz kafejnīcu viņš mani vedīšot. Es eju savu ceļu, vīrieša dzimtes izdzimteni ignorējot. Rokas trīc un sirsniņa raustās – te no bailēm, te aiz dusmām. Gribas kraut pa seju, bet es pacietīgi klusēju un eju. (O, bļa, dzeja! Gribas kraut pa seju, klusēju un eju, rakstu faking dzeju!). Eju, eju, viņš man līdzi – nomainījis savu kustēšanas virzienu par simtastoņdesmit grādiem – tieši un precīzi pa manējiem grādiem. Un te viņam vajag manu mobilā telefona numuru, te viņš kaut ko bubina, iedams man gar labo pusi. Es, ierakusies dziļi savā ignorancē, ko nu nekādi nespēju izdabūt uz āru, turpinu savu ceļu. Un viņš – lieliskais ceļabiedrs – pēkšņi pastiepj savu roku, lai paķertu mani aiz elkoņa, sak, eu, ejam uz randiņu, kā tevi var sazvanīt? Es tevi vedīšu uz kafejnīcu. Nē, nu, cmon, cilvēk, gaišā dienas vidū. It kā centrā.
Domas pazib viena aiz otras, par to, kā acis meklē tuvāko cilvēku, kam lūkot pēc palīdzības, par to, kā es pagriezīšos un kraušu viņam pa seju, par to, cik dziļi somiņā un kurā tieši no visām piecdesmit kabatām ir mana piparu gāze, par to, ka nav taču manī nekā tāda, lai man šitā te gaišā dienas vidū uzmāktos, par to, ka vispār diezgan baisi tas ir un kā viņš mani var saķert un iestumt tuvākajā vārtrūmē.. Vienvārdsakot, par dzīvi. Zombijs, kā rādās, ir dzīvs.

Tagad sēžu birojā, malkoju zaļo tēju, un manas tējas krāsai pieskaņotās acis ir par mazu kripatiņu dzīvīgākas, nekā tās bija visas šīs stundas iepriekš. Laikam jau pastaigas mērķis – atmodināt savu prātu un ķermeni – izdevies. Tiesa, ne jau lietus un drēgnais, pretīgais laiks bija tas, kas to paveica, bet gan Pērnavas ielas otra gala kontingents. Samērā amizanti, ka vienas centra ielas divi gali spēj tik krasi atšķirties. Es paskatos pa savu fancy biroja logu, kur pretim man atņirb stiklotā stāva biroja kabinetā sēdošais, violetīgas krāsas kreklā un pieskaņotā šlipsē tērptais, rātnā pozā pie darbagalda sēdošais vīrietis, un jūtu – esmu pamodusies. Mani pamodināja tas tur, zemais dzīves (ielas) gals.

Darbs kā cilvēka laika un dzīves noēdējs ceturtdien, Sep 10 2015 

Daudz man apkārt esošo cilvēku nereti sacepjas par/ap darbu – kamēr vieni čīkst par to, ka lielākā daļa dzīves tiek ziedota darbam un paliek ļoti maz laika sev, paralēli daloties ar visādiem iedvesmojošiem rakstiem par to, kā cilvēki, kas nostrādājuši kaut kādus krutus amatus, pamet visu savu “kruto dzīvi”, lai pārvāktos uz lauku mājiņu un dzīvotu tur happily ever after, tikmēr otrie – brīvdomājošie brīvrežīma brīvmākslinieki-pašnodarbinātie – sūdzas par to, ka viņu draugiem nekad nav laika dzīvei, ka viņu draugi – strādnieki ir baigie materiālisti, kamēr paši nereti dzīvo tādos apstākļos, kādos viņi negribētu dzīvot, dažreiz pazīstamajai “mākslinieciskajai nekārtībai” cieši robežojoties ar nu jau prastu nevīžību u.c. lietām.

Tikmēr es daudz filozofēju un apceru savu darba laiku, brīvo laiku un tā izmantošanu. Lietderīgumu. Lietderības jēdzienu manā dzīvē un uztverē. Un daudz domāju par to, ka cilvēkam taču bez izvēles ir jāstrādā darbs, ja viņš vēlas sev jumtu virs galvas (īre, kredīts), apautas kājas un vēderu, kas nekurkst. (Tas, protams, neattiecas uz cilvēkiem, kuriem viena profesija ir dēls/meita/mantinieks/sieva/vīrs u.tml., kam jumts virs galvas nav problēma, bet ne par tiem šoreiz.)

Brīvā laika stundas vēl nenozīmē brīvā laika lietderīgu izmantošanu. Atpūta pie TV ne vienmēr nozīmē lietderīgu brīvā laika izmantošanu, tomēr arī mājas vākšana, kas ir pašsaprotams ikdienas higiēnisks pasākums, arī ne vienmēr ir lietderīgs process tīri no brīvā laika/atpūtas skatpunkta. Līdz ar to sanāk atdurties tādā kā dīvainā laukā, kur, no vienas puses, brīvais laiks ir laiks, kur cilvēks vēlas atpūsties no darba un ikdienas dzīves noguruma, bet, no otras, kur viņš ir spiests ievērot dažādas paša higiēnas normas (jo gluži vienkārši nav cita laika, kad novākt māju), kā arī tā ir vienīgā iespēja, kad cilvēks var nodoties savām ārpus darba interesēm, piemēram, uztaisīt koka galdiņu vai aiziet uz parku pastaigāties ar fotokameru rokās, vai, gluži otrādi, aiziet uz tuvējo bāru ar savu draugu, lai sēdētu, degradētu savu smadzeni ar zināmu alkohola daudzumu organismā un uzlabotu savu dzīves kvalitāti sarunās ar inteliģentu vai vienkārši patīkamu kompānijas biedru.

Lietderīga brīvā laika izmantošana, vienvārdsakot, ir tāds interesants jēdziens, kur lietderība kā tāda kļūst par ļoti slīdīgu un dīvainu jēdzienu – mums no bērna kājas ir mācīts, ka aiz sevis ir jānovāc un ka tas ir labi, dzīvot tīrā un kārtīgā, sakoptā vidē, tāpēc no praktiskā, morālā un higiēniskā viedokļa, piemēram, brīvo laiku ziedot savas vides sakopšanai ir lietderīgi. Bet cik tas ir lietderīgi attiecībā pret to, kā jūtas tajā brīdī pats indivīds un ko viņš tajā brīdī vēlas? [..]

Šajā mūžīgajā ciklā, kur vidējā latvieša ikdiena ir darbs-mājas-darbs (nevis dzīvot katru dienu kā pēdējo un citādi laimīga cilvēka uzskati/principi), darbs ir vide, kurā mēs pavadām aptuveni pusi vai nedaudz pāri pusei savas dzīves (neskaitot miega stundas, tikai dzīvošanai paredzētās). Līdz ar to šajā cilpā vienīgais risinājums, kas var uzlabot cilvēka dzīves garšu un jēgu, būtu tāds darbs, kurā cilvēks jūt sevi kā personību, kur viņš jūt, ka viņa darbības nav vien tukša laika nosišana, bet gan kaut kas, kas palīdz viņam izpaust sevi un savu būtību. Varbūt vienkārši darbs, kuru padarot, viņš jūt kādu gandarījumu vai vienkāršu prieku par paveikto. Un, ja cilvēkam nav tāda darba, tad nav brīnums, ka viņš jūtas iztukšots un dzīvi nedzīvojošs.

Te labi iederētos kārtējā banalitāte par to, ka katra paša dzīve ir atkarīga tikai no viņa paša. Darbu ir daudz. Kā vienā iedvesmas rakstā minēts, viens labāk vicinātu slotu svaigā gaisā, nekā dirnētu birojā 9 stundas. Viss ir atkarīgs no interesēm un vēlmēm. No jēgas un lietderības, ko cilvēks piešķir pats. No cilvēka sajūtām. Jo ir labi justies labi, tomēr, lai justos labi, ir arī kaut kas jādara lietas labā. Bet nez kāpēc latvieši ir viena no tām tautām, kam patīk dirnēt savā darbā, sūkstīties par sūro dzīvi un neko, itin neko nemainīt savā ikdienā. Un to saku es, cilvēks, kas nereti jūtas nospiests un nenovērtēts savā darbā. Cilvēks, kas vismaz 2-3 reizes ir plānojis un arī ieskatījies jau citos darba piedāvājumos. Cilvēks, kas, par spīti iepriekš minētajam un vēl dažiem darba ņēmēja-cietēja lomas spēlētājam, tomēr atrod sevi dažos darba aspektos un pienākumos. Un priecājas par to.

karsti trešdien, Jūl 15 2015 

Capture

karsti.
miklums pār sarkstošiem vaigiem
lēnīgās pilēs pil
un līst
piepilda sirdi un acis pillas
ka deg.

deg.
dedzināt svilina līdz paliek
melns gar acīm
un krīt
iedomas visas no prāta ārā
kā ķermenis ģībstošs
irst.

karsti.
miklums pār vaigiem
degoši svilstoši līst
vai tā ir viņa*
kas lēnām tik vīst
vai sirds
kas tā arī nekad
nesadzīst

Laimes vēsma trešdien, Jūl 15 2015 

sunset-deer-309497
Es redzēju Tevi
savos sapņos un
viņas lūpu kaktiņos
kas smaidā saviebti
teju vai sāpīgā dailē
tik patiesi pauda
īstumu Tavu

Es dzirdēju Tevi
savās bezmiega naktīs un
viņa klusajā rokā
kas bezgala patiesi
skāra tās stāvu
lielu apaļu un jaunas
dzīvības pilnu

Es sajutu Tevi
savos tintē mērcētos vārdos
un viņu abu acīs
kur atspulgs Tavs
iemetās šķietami dzīvot
uz mūžu
ar mūžu
Tev pašai kļūstot par mūžu

Es smaržoju Tevi
savā paģiru tveicētā glāzē
un viņu savītās rokās
kas turēja vienu
maziņu viņējo viņu
tik ļoti smaržīgu Tevi
viņā

Es garšoju Tevi
savos sapņos un
es apēstu viņus visus
tik pretīgi patiesi laimīgus
un uzdzertu malciņu
šī rīta sajustās rasas
tik ļoti tik traki
Es gribu Tevi
sevī

, laime

Pilsētnieces dzīve ciemā: I daļa trešdien, Mar 18 2015 

Tipiskā pilsētniece

Ar vārdiem „tipiska pilsētniece” parasti tiek domāta sieviete, kas ne tik daudz jēdz no praktiskām lietām – jo īpaši saistībā ar saimniekošanu mājās – tādu riktīgu, „kreftīgu” saimniekošanu. Nu, piemēram, šādi komentāri izskan tad, kad dāmā parādās jaušamas šausmas, ja viņas ceļš šķērso dubļus, tad, kad dāma nav mazgājusi traukus ar rokām n-gadus, kad dāma pati ar rociņām nav darījusi visādus tīros un ne tik tīros darbiņus pa mājām un piemājas dārziņā. Kad dāma nav mizojusi kartupeļus – jo tas esot netīrs vīriešu darbs. Un tā tālāk.

Savukārt es savu tipiskās pilsētnieces statusu, manuprāt, esmu nopelnījusi kaut ar pašu faktu vien, ka visu savu mūžiņ’ dzīvojos pa Rīgu – ne man vasarnīcas, ne lauku ir bijis. Nu, varbūt arī bija, vecumā, kad es knapi staigāju un kad vēl jo knapāk sevi atceros. Nē, man nav problēmu pašas rociņām izdarīt to un šito, ko vajag, bet jāatzīst, ka pārsvarā man riebjas ņemties gar netīrumiem un putekļiem – tiesa, šī riebuma iemesls nav vis „fui, netīrs!”, bet gan drīzāk mana arahnofobija – respektīvi man ir tik ļoti bail no zirnekļiem, ka šķiet – tie ir samitinājušies ikkatrā putekļu kamolā, un tā vien gaida zemo startu uzbrukumam. Jā, es zinu, ka tas ir muļķīgi, bet es zinu arī, ka visi zirnekļi mani ļoti ienīst un viņi visi kā viens ir pret mani sazvērējušies, un tāpēc viņi man uzbruks pie pirmās iespējas!

Ceļā uz laukiem (nu labi, uz ciemu, bet man jau tas ir viens un tas pats)

Doma pārvākties uz māju Pierīgā bija samērā likumsakarīga – vajag piemērotas, speciālas telpas manam „mazajam” darbagalda zvēriņam – tautā tā sauktajam stanokam, kurš lēnām dzimst, un īrēt atsevišķi šādas telpas sanāk neforši, kad pašai arī kaut kur ir jādzīvo – visticamāk, protams, arī jāīrē. Īre, īre, visapkārt īre, čupa naudas atdota, un, ilgu laiku maksājot lielu piķi par īrētām telpām, dabiska kļuva vēlme maksāt par savu. Jā, kredīti, neforši, tizli un tā tālāk, bet atkal jau – labāk tā, manuprāt, nekā maksāt īri. Tāpat jādzīvo kaut kur būs. Tad nu rezumē bija – vajadzīga ēka ar telpu stanokam – apsildāma garaža būtu lieliski piemērota – kur pārējā daļā varētu dzīvoties un iekārtoties. Mājiņa, tātad, un Pierīgā. Rīgā mājiņu normālās naudās dabūt nespīd.

[Te ir garš un neinteresants apraksts par mājiņas meklējumiem, kuru kritēriji bija dzīvotspēja, ieguldījumi, atrašanās vieta, iespēja visu šo „pacelt” u.c.]

Pa ceļam uz mājas iegādi bija neskaitāmi komentāri par to, vai es vispār apzinoties, kā tas būs, dzīvot mājā, ka katru dienu n reizes māja būšot jākurina, ka šitais un tas, ka pašam jāsaimnieko un visādi citādi sūdi. Jā, es zinu, ka es neko no tā nezinu, un zinu arī, ka noteikti es sastapšos ar lietām, kuras nebiju iedomājusies / gaidījusi / paredzējusi vai kādām citādām „ne tik foršām” lietām. Un tomēr mana uzņēmība un apņēmība ir lietas, par kurām es varbūt dažreiz pat varu būt apskaužama – ja es gribu, tad es eju un laužu savu ceļu. Es daru, ne tikai gribu.

Dzīve ciemā – pirmā pieredze

Apkures katls. Malka. Malka jākrāmē, katls jākur. Nekas šausmīgs, pat otrādi – man patīk dedzināt, un man tīri labi patīk svaigā gaisā krāmēties ar malku.

Jādara šis, jātaisa tas, jāiekārto vēl kaut kas. Brīvā laika diezgan maz, turklāt, dzīvojot Pierīgas ciemā, mājās sanāk būt tikai – ātrākais – ap astoņiem vakarā. Laika dzīvošanai diezgan maz, jāatzīst.

Durvis jāsiltina, arī garažas durvis jāsiltina – baigais aukstums nāk. Māja jāiekārto, vajag mēbeles, vajag vannu, un, pats galvenais – vajag arī filtrus, lai nesabojātu veļasmašīnu un visas baltās lietas nenokrāsotu čuru dzeltenas. Bet filtru vēlāk – kaut kad, kad sakrāsies mistiskais naudas klucis.

Nāk pavasaris, sāk parādīties atkal zāle un dienas paliek garākas, tātad arī gaišākas. Pilnas ausis jau piezuzinātas par to, kā man viss jāiekopj, jāapstāda, kā jārušinās pa dārzu. To nu gan es negribu. Bet, ko vajadzēs, to savu minimumu izdarīšu ar. Nu, tā, lai nav kauns un lai ir savas dilles un loki, ko grauzt. Bet galvenais ir tas, ka jāgaida vispār vasara – jāgaida, kas un kur man augs. To jau nevar zināt, kas man tur sastādīts. Tad nu – šis pavasaris – vasara paies gaidās pēc izaugošā, nevis pašai rušinoties.

Malka. Novietošanas problēmas. Vajag šķūni, vietas nav. Garaža arī baigi maza, stanokam knapi pietiek vietas. Nu, skaidrs, kaut kas jādomā arī šajā galā – piebūve, paplašinājums, nezinu. Ieguldījumi – pilnīgi noteikti zināms.

Siltinājums. Nevar īsti saprast, kā siltināta māja, bet ir skaidrs, ka vairākās vietās mājas 2.stāvā kaut kas ir pazudis, ja arī ir bijis – dažās telpās nekurinot ir ledus aukstums. Jādomā, jārisina.

Vēl virkne visādu citādu lietu, kas atklājas un ko vajag izdarīt – piemēram, tīri noderētu arī kāpnes uz mājas 2. stāvu – tagad iztiekam ar parastām koka trepītēm – stāvām un baisām.

Kopumā – visādas tehniskas, kā arī laiku, resursus un līdzekļus prasīgas lietas. No saimnieciskajām lietām nekas diži daudz neatšķiras kā dzīvojot dzīvoklī. Tiktāl vienīgās neforšās lietas: transports un ar to saistītās „aizbraukt kaut kur” un „atbraukt šurp” problēmas, kā arī mazais laiks, kas atliek dzīvošanai.

Bonusi: visi ieguldījumi ir man pašai, māja ir iespēja ne vien izmitināt cilvēkus un sniegt krietni daudzāk vietas saviem kaķumiem, bet arī reāli radīt iespēju savā nākotnē nodrošināt vismaz ģimenei jumtu virs galvas.

Nav kaimiņu aiz sienas. NAV!!!!!!!! Varu klaigāt, lēkāt un visādi citādi izvirst, cik, kā un kad gribu.

Visneatņemamākais bonuss ir māju sajūta – tas ir mans un es to mīlu. Dzīvoju tur nepilnus trīs mēnešus, bet jūtos tā, it kā sen jau tur būtu bijusi. Tātad pagaidām pilsētniece jūtas ļoti labi savā ciemā.

30.10.2o14 ceturtdien, Okt 30 2014 

Ходят повсюду толпы
а среди них где-то потерявшись я
стою безо всякого толку
слушаю голос дождя
ловлю так взгляды прохожих
и понять не могу что пустее
глаза на моих что похожи
аль сердце мое что немеет
Kaķa dvēsele lietū

nedaudz par viņu // atvadas piektdien, Okt 3 2014 

es atstāšu Tevi
ar vienu
acu pieskārienu
un plaukstu magnētisko spēju
kaut ko just
es atstāšu Tevi
ar viena
virziena pavedienu
ar silto rietumu vēju
kurā laiks zust
es atstāšu Tevi
vienu
un palikšu kā klaustrofobiķe
vienmēr griboša nojaukt sienas

Augt un attīstīties ārpus augstskolas jeb kāpēc augstākā izglītība nereti ir pārvērtēta pirmdien, Jūn 30 2014 

Tā kā skolas laikos vienmēr esmu novērtējusi zināšanas un to nozīmi manā personības attīstībā, ir tikai likumsakarīgi, ka skolā biju viena no „gudrajām” – liecībās, kuras nereti pavadīja arī atzinības raksti, variēja cipari un skaitļi 7 – 10 diapazonā, arī olimpiādēs piedalījos visdažādākajos priekšmetos – sākot no matemātikas un beidzot pat ar vēsturēm un valodām. Un tāpat vēl vidusskolas laikā man bija lieli plāni par sevi augstskolā – LU FMF vai kaut kas ar elektroniku saistīts iekš RTU… Katrā ziņā – kaut kas ļoti gudrs, interesants un citādā veidā „spēcīgas izglītības papīru” sniedzošs.

Bet laiks gāja un turpina iet, un es savu izglītoto ģimenes dāmu vidū esmu, šķiet, vienīgais „неучь” – tagad es jau varētu sēdēt ar diplomu kabatā, bet pa to laiku esmu imatrikulējusies un eksmatrikulējusies divās augstākās izglītības programmās un strādājusi kādos, hmm, vismaz 5 dažādos darbos. Jebšu, kā teica viens man ļoti tuvs cilvēks, „esmu izniekojusi savu laiku tai vietā, lai mācītos”.

Tad, kad cilvēki runā par akadēmiskās augstākās izglītības nozīmīgumu un ietekmi uz visu turpmāko dzīvi, man nereti gribas vemt. Nē, tiešām, man rodas viens pavisam nopietns jautājums – cilvēki, kas tik ļoti augstu vērtē augstākās izglītības iegūšanu, novērtē pašas zināšanas vai tomēr papīru skaistā rāmītī? Ar to es domāju, vai tiešām izglītības pamati ir papīrs par klātesību un darbu izpildi, vai tomēr tās ir cilvēka zināšanas un domāšana, loģiskie secinājumi un uz to visu balstītās rīcības? Un, ja visu izglītību pamatā ir teorētiskās zināšanas, kuras zinot un pielietojot praksē, ir iespējams sasniegt vēlamus un labus rezultātus, tad kāpēc, pie velna, tas papīrs ir tik svarīgs?!

Redziet, kad es pēc vidusskolas pabeigšanas ar visiem saviem lielajiem plāniem par „gudro fizmatu dāmu” iestājos šajā postenī budžeta vietā bez īpašas piepūles, ar lielām grūtībām es to pametu – ātri, bet ar lielām grūtībām. Un grūtības man sagādāja nevis pašas vēlmes, bet gan ģimenes negatīvā reakcija pret šādu izvēli un viņu vēlēšanās, lai man būtu viss tas dzīvē labākais, respektīvi, sākot ar labas izglītības iegūšanas papīru. Taču aizgāju es no savas augstskolas studijām tāpēc, ka, sākot mācīties daudz augstākās matemātikas, programmēšanas u.c. interesantu lietu, es īsti neizpratu, ko ar to visu vēlāk darīšu. T.i., es nekādi nevarēju iedomāties sevi strādājam par aktuāru, sistēmanalītiķi, statistiķi vai vēl ko tamlīdzīgu – un tajā brīdī visa mana lielā vīzija par gudro dāmu pagaisa kā īslaicīgā lietus peļķes svelmainā vasaras dienā.

Mani dzīvē virzīja sapņi un doma par to, ka man nav jēgas nomācīties 4 gadus specialitātē un iegūt zināšanas, kuras es nevēlēšos izmantot diendienā – 8 darba stundas dienā, 5 dienas nedēļā un četras nedēļas mēnesī. Es zināju, ka esmu radīta kam citam – nezināju īsti, kam tieši, bet noteikti ne non-stop analīzēm un skaitļošanai. Un pa to laiku, kamēr citi mani skolas biedri cītīgi ieguva savas zināšanas, daži kamēr svaidījās pa augstskolām, meklējot savu īsto vietu un īstās zināšanas, ko viņi vēlas iegūt (jo daži, paldies dievam, ar laiku saprata, ka mācīties to, ko negribas, ir samērā nepatīkami un, iespējams, pat bezjēdzīgi), es svaidījos pa darbiem. Es biju strādājusi lieliskās, ļoti dažādās vietās, ar dažādiem darba apstākļiem un ienākumu līmeni, dažādu darba slodzi un cilvēkiem. Un nevienu pašu mirkli līdz pat šim brīdim, esot vēl aizvien bez augstākās izglītības, es nekad neesmu nožēlojusi savu izvēli.

Strādājot dažādos darbos, man ir bijusi tā lieliskā iespēja iepazīties ar katras šīs profesijas specifiku un iemācīties kā teorētiskās zināšanas, kas bija neatņemama šo darbu sastāvdaļa un bez kurām nevarēja nemaz i uzsākt darbu, tā arī praktiskos šo teorētisko zināšanu pielietojumus ikdienā. Beigu galā man veidojās samērā liela izpratne par katru profesiju, kurā esmu darbojusies, un šo pieredzi es gribētu nosaukt par zināšanām. Zināšanām – kā teorētiskām, tā praktiskām –, kuras es nekad neaizmirsīšu, pretēji vēstures faktiem, ar kuriem tik veiksmīgi reiz startēju rajona olimpiādē. Galu galā šīs darba laikā iegūtās zināšanas es ieguvu nevis, vienkārši pildot lekciju uzdevumus un pierakstot stāstīto, bet šos pašus uzdevumus, uzdotus citā formā un veidā, pildot ar konkrētu mērķi (kas nav – iegūt papīru, bet gan – sasniegt rezultātu), pildot ar citām domām un pavisam citu atdevi. Tā teikt, šos uzdevumus un šīs zināšanas iegūstot caur sevi; tās izdzīvojot.

Man ir savi sapņi un mērķi. Un daudzus no tiem lai sasniegtu, ir nepieciešamas zināšanas. Bet kur ir rakstīts, ka tieši akadēmiskais papīrs būs īstais ierocis to sasniegšanai?

Protams, ka man aizvien vēl ļoti patīk izglītoties. Bet es to daru nedaudz citādi. Es to daru caur subjektīvo prizmu, izlaižot visu caur sevi – piedaloties un esot visā tajā. Mācos es gluži kā citi – tikai apmeklējot sev interesējošos seminārus un kursus, lasot sevi interesējošās, savas zināšanas papildinošās grāmatas, rakstus u.c. avotus. Tā, piemēram, apmeklējot vairākus mārketinga un uzņēmuma vadības seminārus un diendienā strādājot par un ap reklāmām un to analīzi un optimizācijas darbiem, šķiet, es varētu sniegt jau daudzus padomus un pati izveidot labas reklāmas kampaņas vai mārketinga stratēģijas. Galu galā, tajā dzīvojot un to īstenojot, es tiešām redzu, kas darbojas un kas nē, un nedaudz to paanalizējot un papildinot savas zināšanas ar teorētiskajām, es varu arī saprast, kāpēc. Vai to pašu izdarīt varēs bakalaura vai maģistra grāda ieguvējs mārketingā? Es nezinu. Vai viņš saņem augstāku algu uz rokas tāpēc, ka viņam ir šis grāds? Visticamāk. Bet atkal jau – es vismaz daru to, kas man patīk, un es jūtos labi tur, kur esmu šobrīd. Un es neteiktu, ka priekš sava „неучь” līmeņa esmu kaut kur zemu. Gribētos pat teikt, ka esmu tikusi pietiekoši tālu, ņemot vērā, ka mans rāmītis pie sienas ierāmē kaķīša bildi, nevis kādu iegūto grādu.

Bet nav jau būtiski, cik tālu kāds ir ticis. Vienmēr viss atduras pret to, vai cilvēks jūtas labi, darot to, ko viņš dara. Un vai viņš tiešām jūtas labi, iegūstot akadēmisko grādu tur, kur varbūt nākotnē pat nedarbosies – tas, lūk, ir pirmais jautājums, par ko vajadzētu padomāt ikvienam, pirms runāt par to, cik „forši un kruti ir, ka tu iegūsti grādu” un „vai, kāds malacīts esi, baigi gudrs droši vien”. Tāpat, kad visi skaistie grādi ķersies vērsim pie ragiem, t.i., dosies uz darbu, liela daļa sastapsies ar to, cik ļoti atšķiras teorētiskās zināšanas, puse no kurām sen jau ir piemirstas un atstātas kādā trīs gadus vecā eksāmenā, no tā, kā šīs zināšanas strādā un sniedz rezultātus praksē.

Tikai nepārprotiet – es neesmu pret mācīšanos. Esmu gluži pretēji – ļoti par to. Un tiešām priecājos par tiem, kas iegūst augstāko izglītību jomās, kuras viņiem patiešām interesē un patīk. Vēl jo vairāk – es pat mudinu to darīt. Vienkārši es vēlētos atgādināt, ka augstākā izglītība nekad nav bijis un nebūs vienīgais veids, kā iegūt zināšanas. Un tāpat norādīt uz to, ka augstākā izglītība ne vienmēr nozīmē patiešām izglītotu un zinošu cilvēku, kurš var lieliski darboties sava iegūtā grāda jomā. Respektīvi, zināšanas nav papīrs. Zināšanas ir kas krietni dziļāk un vairāk par to.

Pieaugušo ikdiena – rutīna vai tomēr dzīve? Sestdiena, Mar 29 2014 

Vairākus gadus pavadījusi sevis meklējumos, mainot darbus samērā bieži, 2x iestājoties augstskolā un attiecīgi tikpat reižu eksmatrikulējusies, ieguvusi ilgtermiņa nopietnas pirmās attiecības un piedzīvojusi lielo “pirmo nopietno attiecību” šķiršanās krahu un visu lielo sevis pazaudēšanu, kas ar to saistīta – kaut kur tam visam pa vidu esmu apstājusies pie darba, kuru es noteikti neplānoju mainīt sev tuvākajā nākotnē. Beidzot.
Laime, prieki – tā sajūsma, kas mani pavada ikreiz, kad apzinos par to, cik ļoti man ir noveicies ar jaunatrasto darbu, ir neaprakstāma. Tomēr prieks par labu darbu un normālu atalgojumu vēl nenozīmē to, ka ir piešķirta dzīve, kurā cilvēks var dzīvot. Līdz ar to aizdomājos, kas tad atšķir dzīves dzīvošanu no vienkāršas eksistences šajā lauciņā, kur trešdaļu līdz pusi cilvēka dienas aizņem viņa darbs. (Te piemetīšu, ka savu necilo viedokli man palīdz veidot mana nelielā, toties dažādā darba pieredze, kura ļāvusi man iepazīties ar dažādākajiem kolektīviem, dažādu priekšniecību kā fiziskajos, tā arī `smadzeņu` darbos, izbaudot kā pilnu slodzi, tā arī nepilnu un freelancer tipa strādāšanu – un attiecīgi arī saņemot visdažādāko atalgojumu.)
Kad es strādāju fiziskajā darbā, kur manu darba dienu veidoja 8-10 stundas uz kājām ~4 dienas nedēļā, kas bija, ja nemaldos, mana pirmspēdējā darbavieta, man dzīves var teikt, ka nebija. Fiziskais un morālais nogurums, ko veidoja kā tiešā saskarsme ar klientiem, tā arī reāls, grūts darbs uz kājām bez iespējām apsēsties /izņemot pusdienas 5-10minūšu laikā vai aiziešanu uz labierīcībām/, padarīja manu dzīvi būtībā par garām slīdošu ekstru. Viss, ko pēc darba spēju pasākt, ir iziet caur veikalu, labākajā gadījumā sameistarot sev un savam nu jau ex vīrietim maltīti, paēst un doties taisnā ceļā uz gultas pusi. Brīvās dienas atkal tika aizvadītas, ilgi guļot un pārējo laiku nosēžot pie pc vai skatoties kādas filmas, jo ārā iet nebija ne gribas, nedz arī īsti spēka. Līdz ar to varu bez visādiem aplinkiem teikt, ka šāda ikdiena bija murgaina. Nerunājot jau par tām kapeikām, ko izdevās nopelnīt mēneša ietvaros – ja nemaldos, tad šī nauda pat minimālo algas apmēru nesasniedza. Bet protams – arī šāds darbs ir darbs, un, ja vien vajag naudu tūlīt un nekavējoties, tad atliek sakost zobus, beigt čīkstēt (kam patiesībā arī īsti spēka nebija) un tik “stradaķ, vašu maķ”.
Bet, tā kā attieksme pret strādnieku bija kā pret suni, tad nu es kā sevi un savas tiesības cienoša persona ātri vien pazudu no šī darba apvāršņa. Tas nekas, ka bija atkal jāmeklē darbs. Es jau kaut ko izdomātu. Es dzīvē vienmēr kaut ko izdomāju, pat tad, kad šķietami – izejas nav. Esmu šajā ziņā izdzīvotāja.
Aizsūtīju vairākus (desmitus) CV, un pirmā intervija jau sekoja praktiski tūlīt pēc CV nosūtīšanas uz vienu attiecīgo kantori – apģērbos pieklājīgi, ierados, `nointervējos`, un pēc dažām dienām man jau pateica, ka darbs ir mans. Es arī ilgi neko nesprēgāju – momentāni reaģēju, ierados, nokārtoju papīrus, iemācījos un tagad veiksmīgi strādāju šajā darbā bez divām nedēļām pusgadu.
Ko lai saka – pirmo mēnesi nevarēju beigt priecāties par pilnīgi visu, kas saistījās ar šo darbu – par maniem pienākumiem, par atalgojumu, par darba apstākļiem, par fantastisko priekšniecību, par kolēģiem, kuru dzēlības vēl nebiju iepazinusi… Tagad? Tagad es turpinu priecāties, tikai nu jau par citām lietām un citādos apmēros. Taču prieks nav mitējies.
Mana darba diena, kas vēl līdz šai pirmdienai, to ieskaitot, ilgst līdz pulksten 17, un pēc tās es reti kad nogurstu tik ļoti, lai nespētu uzkavēties vēl vismaz 2-3 stundas centrā, pavadot tās ar kādu paziņu/draugu. Nerunājot jau par brīvdienām – tās es izbaudu, kā vien varu. Labrpāt un bez nogurumiem. Un pirmdienās, tāpat kā visās citās dienās, vienīgā doma, kas rada nepatiku no rīta celties uz darbu, ir tikai miegainums. Viss pārējais mani priecē – dodos uz darbu kā vietu, kur nevis “truli strādāt”, bet kur pavadīt savas 8 diennakts stundas (sākot ar 1. aprīli jau 10). Un, runājot par mana darba laika pagarināšanu, kas ietver sevī zināmu paaugstināšanu amatā līdz ar jūŗu jauno pienākumu, – mani tas neatbaida. Man tas diži neko nemaina – tas, ka es ierodos stundu vēlāk mājās (stundu tāpēc, ka, braucot ap 17 prom uz mājām, sastrēgumos un veikala rindās tā stunda arī tiek aizvadīta), man netraucē. Gluži pretēji – saskatu pozitīvu faktoru, kur manas darba dienas beigas sinhronizējas ar dažu citu draugu/paziņu iespēju atbrīvoties darba dienas vakaros. Benefiti, priekšrocības, pats darbs kā tāds… Tas, protams, ir ļoti forši un superīgi, bet neatbild uz pašu galveno jautājumu. Tad nu centīšos es pārskaitīt tos faktorus, kas manā pasaulē sniedz iespēju arī dzīvot ne vien ārpus darba laika, bet arī pašā darba laikā – dzīvot, tātad, nevis eksistēt:

  • 1) Intelektuālais ieguldījums un augšanas iespējas. Viens no galvenajiem faktoriem, kas liek man dzīvot arī mana darba laikā, ir tie mani darba pienākumi, kas liek man augt un pilnveidoties, apgūt jaunas zināšanas un risināt problēmas, kuru laikā arī notiek smadzeņošanas, augšanas u.c. forši, intelektuāli un attīstoši procesi.
  • 2) Darba apstākļi, ietverot arī priekšniecības attieksmi. Protams, nekad nekas nav ideāli, un dažreiz arī priekšnieks paspēj pačakarēt manu garastāvokli. Tomēr kopumā – gaišs birojs ar tādām ekstrām kā tīrība, pieejamās tējas un kafijas, kafijas aparāts, ūdens aparāti, foršs priekšnieks, ar ko var arī pajokoties un kopā iedzert alu/viskiju… Šādi darba apstākļi, kas rada tikai patīkamu uzturēšanos telpās, arī nodrošina labas sajūtas savā darba vietā, tādā veidā stimulējot mani padarīt savu darbu, cik labi vien spēju – man taču ir ērti un labi, un kāpēc lai es neizdarītu tā, lai priekšniekam mans darbs liktos labs un labi padarīts? Galu galā, atmosfēra ir viens tādam emo kā man vareni būtisks darba aspekts – bieži tikai vajadzīgajā atmosfērā un apstākļos es spēju izdarīt noteiktas lietas, kas saistītas ar iedvesmu un kas šobrīd veido vienu no galvenajiem maniem darba pienākumiem.
  • 3) Darbs, ko patīk darīt. Ir pienākumi manā darbā, kas man līdz ar jaunajiem darba pienākumiem ir kļuvuši mazsvarīgami un mazpatīkami. Taču, ja līdz šim man likās, ka mēs ar manu darbu “esam atraduši viens otru”, tad tagad es varu teikt, ka mēs ar darbu “esam ilgtermiņa attiecībās” un “ļoti saderīgs pāris” -> pilnīgi neplānoti es iefīrējos jomā, kura ir “mana joma” jau kopš bērnības – es rakstu. Es tur esmu visas saturiskās un prezentatīvās informācijas “vārdos ietērpēja” un arī maketētāja. Plus papildu arī vecie pienākumi nāk klāt, kā rezultātā arī nācās pagarināt manu darbadienu, lai visu varētu paspēt. Vai tas nav vien reizēji – nokļūt šķietami paradīzes darbā, kuru vēlāk papildina ar tādiem pienākumiem, ko tu visu mūžu esi gribējis darīt – t.i., rakstīt?!
  • Conclusion – darot darbu, kurā varu augt, kurā pildu pienākumus, kas liek man domāt, attīstīties un augt kā sev, tā arī paķer savā augšanas procesā līdzi arī uzņēmuma tēlu, darot to gan gaišos un patīkamos apstākļos ar labu priekšniecību, kura tevi uztver kā cilvēku un arī draugu, nevis kā vergu, normāls, cilvēcisks atalgojums, ar kuru, ja vien man nevajadzētu uzturēt savu mazo bēbi-uzņēmumu (kurš man šobrīd sniedz tikai izdevumus, turklāt tik lielus, ka dažreiz jāpaliek ar 20 eirām uz pusmēnesi, ar kurām jāpabaro sevi un savus kaķus), varētu dzīvot tā, ka būtu spējīga atļauties kādreiz nopirkt arī sev drēbes un izmaksāt sev un draugam pusdienas vai vakariņas kādā ēstuvītē, ir iespējams dzīvot. Dzīvot darba laikā, pēc kura labprāt turpini dzīvot un vari paspēt ietilpināt savā laikā gan satikšanās un alus dzeršanas ar draugiem/paziņām, gan paspēj aizbraukt uz mājām, novākt virtuvi un paspēlēties ar kaķiem, gan arī paspēlēt kontrastraiku un vēl normāli izgulēties jaunajā gultā, kuras iegāde, protams, nebūtu iespējama bez normāla apmēra algas, n-piestrādāšanām un ģimeni, no kuras var dabūt aizdevumu bez atmaksas procentiem un sev ērtos ikmēneša atmaksas nosacījumos.
    Protams, nevar aizmirst, ka katra indivīda mērķi un dzīves baudīšanas process ir dažādi, līdz ar to cilvēkiem, kam nav svarīga individuālā izaugsme un intelektuāls darbs, laba atmosfēra un iespēja arī pēc darba iziet ārā (jo kādam nereti liekas baudāmāka sēdēšana mājās), šie kritēriji varētu nebūt valīdi. Man ir, un es mīlu savu darbu, jo tas man ļauj dzīvot gan darbā, gan arī sniedz iespēju izdzīvot, pateicoties atalgojuma nosacījumiem, un vēl klāt sniedz iespēju un vēlmi pēc darba arī dzīvot, izbaudot kā mājāssēdēšanu, tā arī aizdošanos uz kādu tikšanos vai pasākumu.
    Tā jau runā – ja veicas karjerā, tad neveicas citās jomās. Aizvien vēl mēdzu depresoties, aizvien ir grūti izdzīvot finansiālajā ziņā (konkrēti mana ēdošā SIAbēbja dēļ), thus tagad vēl jācīnās ar to, ka dzīvoju viena – ne man vīrieša, ne man iespējas dalīties sevī ar kādu citu – sevis ir tik daudz, ka, ilgāku laiku paliekot vienai, jūku prātā – es taču esmu tik neciešama. ( :

    Nākošā lapa »