Izglītība, darbs un globālā saslimšana Pirmdiena, Okt 3 2011 

Sveika, dārgā dienasgrāmata. Dienasgrāmata? Vai tomēr kas vairāk?

Te nu es esmu, beidzot ārpus skolas važām… Te nu es esmu, `jaunas dzīves` priekšā.
Ha.

Ziniet, kas ir? Ir zināma mēra problēma. Es negribu šobrīd mācīties.
Jā, es esmu fizmatos, 1M3 1. kurss, budžets un tā… Jā, es reiz dievināju matemātiku. Tagad
šī pasakainā bauda ir pārvērtusies par tukšumu. Nejūtu īsti neko, studējot matemātiku. Tā jau ir, kā cilvēki saka, ir jānogaida, jānomācās pirmais kurss un tā. Tad varēs kaut ko spriest. Bet, sasodīts! Sasodīts, sasodīts, sasodīts! Ja apziņa par to, ka jābrauc/jāiet uz skolu mani padarīja vēl slimāku, tad apziņa, ka jābrauc uz universitāti.. Vienkārši padara visu par neko. Un neko par visu. Nu, tas ir, es negribu. bet negribu neba tāpēc, ka man tas liktos briesmīgi un tādā garā, ka man dikti nepatiktu. Nē, ne tāpēc. Gluži vienkārši tāpēc, ka es, sasodīts, visu laiku tik ilgi dzenoties šim pakaļ, pēkšņi vairs neko nejūtu. Tāpēc es turp negribu; negribu uz universitāti. Tāpēc, ka mani tas neinteresē. Un es negribu būt viena no tiem mērkaķiem automatizētajiem, kas dara dzīvē dajebko, lai tikai nopelnītu. Nē. Es gribu darīt to, kas man patiktu. Un visu laiku es biju pārliecināta, ka matemātika ir mana īstā vieta. Lai gan nē, es meloju, es vienmeŗ esmu ziājusi, ka neatradīšu sev mieru nekur, taču matemātika būtu visracionālākā un prātīgākā izvēle, turklāt tā ir, tas ir, vismaz bija viena no mīļākajām lietām. Tagad…

Tagad es nezinu, vai mani līdzšinējie uzskati par augstāko akadēmisko izglītību ir tik patiesi un tik korekti, racionāli un prātīgi. Tagad es tā vairs nespēju domāt, lai kā arī gribētos.

Augstākā izglītība, redz, ir tāda lieta, kas ir apsveicama un pat vairāk. Taču ne man, ne tagad. Tagad es gribu strādāt. Un tiešām gribu. Un vienalga, vai tā ir saimniecības preču noliktava vai arī veikals. Vai varbūt tie ir n-tie tulkošanas darbi. Es gribu pelnīt naudu. Mēs tāpat īsti neizdzīvosim ar viena cilvēka pelnīto minimālo algu divatā, kad gandrīz viss no tā aiziet par dzīvokli. Ar manu pensiju arī nepietiek normālai paēšanai. Bet tas nav iemesls. Iemesls ir kaut kāds “fiskāls” nogurums no mācībām. (Vārds fiskāls šeit ielikts tikai tāpēc, ka man pēkšņi tas iešāvās prātā; tam nav nekādas nozīmes!) Nogurums un apziņa, ka neesi īstajā vietā, īstajā laikā. Tā nav pareizi. Kad es mācījos skolā, lai cik arī ļoti man tā riebās, es tomēr zināju, kur un kāpēc es esmu, kāpēc man tomēr ir jāaiziet kaut vienreiz nedēļā uz to iestādi, kāpēc man ir jānokārto ieskaites. Es zināju, ka man to vajag. Tagad, sākot studēt augstskolā, es nejūtu, ka es būtu tur, kur `man jābūt`. Nejūtu arī, ka gribu būt tur. Nejūtu pilnīgi neko, no nothing! Un, ja vien pavisam drīz neizmainīsies kas kardināli pretēji, tad kļūs vēl sliktāk. Es neiešu vēl biežāk. Un izjutīšu vēl lielāku vēlmi darīt ko citu. Un tā es negribu. Es, es…
Ak.

Reiz kāds man biaj teicis, ka studēt augstskolā vajagot uzreiz pēc skolas pabeigšanas, jo tā esot vieglāk n shit. Es tam ticēju. Tagad es tam pilnīgi nepiekrītu. Tādam cilvēkam kā man, acīmredzot, ir nepieciešama pauze un garš apdomu laiks. Garš “padari kaut ko citu un tad izdomā kārtīgi, ko vēlies” laiks. Laiks izmēģināt lietas vēlreiz un vēl, līdz saprast, ko no visa gribas visvairāk. Nu, piemēram, privātstundas. Kā tas nākas, ka es labprātīgi pieceļos uz privātstundu plkst. 9:00, bet ne labprātīgi ceļos uz mācībām plkst 10:30? Kā tas nākas, ka es pēc privātstundas soļoju pa ielām smaidīga, bet pēc matemātikas nē? Es pat nejūtu ne mazāko baudas kripatiņu tajā, kā tas bija agrāk. Bet es gribu justies patīkami darot to, ko es gribu darīt. Un šobrīd, šķiet, tās it nemaz nav mācības. Lai cik arī ļoti visi mani tuvinieki būtu pret to.

Ir grūti, nenoliedzami, apzināties, ka viss, uz ko es biju gājusi, sabrūk kā kāršu namiņš. Un ne jau pie vainas te ir “tik agri nevar jau neko spriest” un tā. Es pat nestrīdēšos, ja kāds tomēr pār varītēm tā domās. Vienkārši ir tādas lietas kā jūtas – kā reiz teica viens dārgais cilvēks, “vai nu ir, vai nav”. Un viss. Un, un…
Un, ja es pastrādātu gadiņu-divus, kas man liegtu atgriezties pie mācībām tad, kad man to vajadzēs? Nu kurš man to aizliegs, mm? Esmu pietiekami izlēmīga, lai spētu atbildēt par savām vēlmēm un vajadzībām. Un pietiekami saprātģia, vismaz gribētos tā domāt, lai jebkurš ceļš, lai kuru arī es neietu, būtu maksimāli racionāls un par labu man esošs.

Tā, lūk, mani mīļotie apkārt esošie.
Tā dzīvē notiek. Cilvēks, kurš ļoti augstu novērtē izglītību un tās iegūšanu kā tādu, mokas pats ar šo pašu problēmu, gribot šobrīd no tās atteikties. Vismaz uz kādu laiku.

…Un vispār, biju pārliecināta, ka nākamais ieraksts manos kaķrakstos būs par kaķīšiem, un tieši tiem trim, kas mani, bet te tāds pārsteigums sanāca. Heh.

Ar siltiem sveicieniem un vēsu degunu,
Votre Elga.

Par pērlēm un to spodrināšanu – Baltijas pērle 2011 Trešdiena, Sep 28 2011 

Ja ir kāds, kas lasa šo manu rakstu, un varbūt tas kāds nemaz nezina, kas ir Baltijas peŗle, tad laipni lūgti iepazīties ar šī zvēra aprakstu iekš www.balticpearl.lv. Tur viss ir lieliski apstāstīts, es labāk nevarēšu. Viss, ko varu bilst no savas puses, ir lieliskas un ne tik lieliskas oriģinālās filmas, kaas skatāmas uz ekrāna ar 35mm filmu projektora palīdzību. Jā, jā, tieši tās pašas – ar tām lielajām filmu lentām un visiem filmu lentu traipiem, kadru pārlēkšanu, kad tiek mainīti ruļļi, un tamlīdzīgām izvirtībām. Tā teikt, laba gaume, kas aptver sevī vairāku gaumju (meistar)darbus. Bet ko nu par to, labāk ķeršos vērsim pie ragiem. Bet konkrētāk – par to, kā tad īsti notiek visa tā filmu demonstrēšana un organizēšana.
Varbūt, ka daudziem nav noslēpums, bet daudziem un vēl vairākiem noteikti tas tāds ir – esmu viens no daudzajiem tulkiem, kas piedāvā festivālā apskatīties filmu latviešu vai krievu valodā. Nu, ja slinkums lasīt angļu subtitrus vai klausīties angļu valodu. Viss jau it kā liekas vienkārši – Tu atnāc uz filmu, iebaž austiņas tajā vai šitajā caurumā un baudi filmu Tev saprotamā valodā. Taču ko tas reāli nozīmē, kāds darbs tajā visā tiek ieguldīts un cik tad vienkārši tas patiesībā iraid?

Kādu laiku pirms festivāla sākuma saņemu pa vienai filmai, ko tulkot. Viena atnāk tajā dienā, pēc dažām dienām atnaķ vēl viena, tad vēl un tad vēl… Un tulkot ir nācies gan no angļu valodas uz latviešu (kas nav būtībā mans lauciņš), gan arī no angļu/latviešu uz krievu. Ja nu kādam ir interese, tad varu pačukstēt, ka mans “lauciņš” drīzāk ir no krievu uz latviešu tulkot. Tomēr nereti sanāk strādāt arī otrā virzienā – no latviešu uz krievu. Nu, jā.
Tātad, filmu tulkošana. It kā šķietami viegls darbs. But no way – tas ir tikai pirmais iespaids. Angļu valodā, redz, ir tāda īpatnība, ka, ja saņemtos filmu tekstus lasi un mēģini iztulkot, bieži vien tie ir tik daudzpusīgi un plaši saprotami. Tā, piemēram, uzskatāms piemērs ir Arirang filmā bieži atkārtotie dziesmu vārdi, kur angliski tiek rakstīts “… just cry” – kā man tulkot? “как только звать”? Vai varbūt – “как только плакать”? Un tas ir tikai viens nieks no tūkstošiem, turklāt tas ir tikai vārds. Tik bieži gadās veselas frāzes, kas ir daudznozīmīgas, un ej nu sazini, kādā kontekstā tas ir domāts. Tāpēc tulkot filmu, to neskatoties, ir praktiski neiespējami. Kaut vai tie paši “You are beautiful” – Jūs esat skaisti? Jūs esat skaistas? Tu esi skaists vai skaista? Kā, the hell, es varu zināt, par kuru dzimti šeit ir runa? Da nekā, un labi, ja ir pieejama filma (kas arī retos gadījumos var nebūt). Un labi ja, vēl skatoties filmu, var saprast frāzes kontekstu. Ir arī bijuši tādi gadījumi, ka, arī skatoties visu filmu, nevar saprast, kas tajā un tajā vietā tomēr ir domāts. Var būt gan tā, gan arī tā. Tāpēc, draugi mīļie, tulkot filmas ir pavisam ne-tik-vienkāršs darbs. Bet tā ir tikai viena maza daļa no visa pārējā.

Kad filmas ir iztulkotas, tad jāņem savs tulkojums un jāskatās filma, mēģinot vienlaicīgi runāt līdz ar filmu tēliem. Tikai savā valodā. Jā, šis ir būtisks posms, jo ir ļoti grūti lasīt tādu filmu, kas nav redzēta – nevar paredzēt, cik ātri kas būs jānolasa, kurā vietā kurš ko teiks, kā arī, bieži vien pēc filmas iztulkošanas nāk arī pēcapstrāde – jāsaīsina maksimāli tā, lai viens normāls cilvēks varētu paspēt izlasīt visu to, ko, piemēram, vienā ainā saber daudzi filmu tēli. Nu nav tas viegli, sakiet, ko vēlaties.

Kad vidusposms ir izdarīts, paliek pats pēdējais un būtībā arī galvenais posms – iet laicīgi uz seansu bez kavēšanās, ieiet tulka kabīnītē, noklausīties instrukcijas, kā rīkoties ar konkrēto aparatūru konkrētajā kabīnītē, sagatavoties darbam un vēlēt sev veiksmi. Kļūdas ir neizbēgamas. Man, šķiet, nav neviena tāda lasījuma reize bijusi, kad neesmu pilnīgi neko sajaukusi. Tas vienkārši nav iespējams, manuprāt. Katrā ziņā ir tikai apbrīnojami, ja kāds tomēr to var. Un tas uztraukums, kas Tevi pārņem, lasot filmu. Apzinoties, ka priekšā sēdošā zālē vismaz daļa no tiem dzird un klausās tieši Tevī. Kāda ir Tava balss? Vai tā ir spiedzoša, griezoša, agresīva vai vairāk mierīga un patīkama? Kā Tu lasi? Vai esi gana izteiksmīgs runātājs? Monotoni lasīt filmu ir bezjēdzīgi. Pazūd vismaz puse aktiermākslas filmā, jo vismaz pusi sastāda izteiksmes un balss intonācijas, veids, kādā kāds konkrēts tēls izrunā savu tekstu. Es arī cenšos būt izteiksmīga. Nezinu gan, kā man tas sanāk, it kā divi cilvēki esot teikuši, ka labi, bet neviens no viņiem, šķiet, mani nemaz nav dzirdējis tur, zālē, sēžot un klausoties mani austiņās. Viens uztraukums pēc otra. Un ja vēl sanāk aizkavēties kaut kādu neparedzētu apstākļu dēļ… Apziņa, ka tūlīt sāksies filma, ka skatītāji uz Tevi, tulku, negaidīs, stress un nepatīkama kņudēšana iekšās. Ko lai saka? Filmu tulkošana festivāla ietvaros ir vareni sarežģīts process.

Tomēr, neskatoties uz visu šo jezgu, ir arī daudzas pozitīvas lietas. Patīkami ir tulkot skaistas, labas, saturīgas filmas. Patīkami ir iepazīties ar šiem darbiem. Patīkami ir arī tulkot filams, kurās ir maz runājamā, jo tad var arī kaut nedaudz “redzēt” arī pašu filmu. Jo, kad tulko daudzrunājamu filmu, tad tulka acis pārsvarā ir tikai tekstā, filmu šādi paskatīties nav iespējams. Nu, piemēram, Vējiem līdzi – četru stundu filma, kuru es lasīju ar mocībām visu seansu laikā, jo četras stundas nosēdēt bez WC bija briesmīgi un “īsta tortūre”. Es labprāt noskatītos šo filmu mājās. Jo es to, var teikt, neesmu redzējusi. Tās sižetu es pārzinu lieliski teksta dēļ, taču pašu filmu tikai tā, vietumis. Tāpēc labprāt noskatītos kā to, tā arī daudzas citas festivālā tulkotās un arī netulkotās filmas.

Par šī gada festivāla programmu jāsaka pārsvarā pozitīvas lietas. `Vējiem līdzi`, `Kā nozagt milionu`, `Mākslinieks`, ak, Mākslinieks… Tik daudz labu filmu. Arī `Arirangs` ir īpatnēji laba filma. Ļoti gribētos redzēt arī `Deviņi`. Neslēpšu, ka šī viena festivāla ietvaros ir apskatāms lērums labu un patiešām ļoti labu filmu. Vienīgā filma, kas mani ne visai aizrāva, bija “Zelta jaunatne”, bet arī tai filmai ir savs, savējāds šarms. Par pārējām gan neko dudz nemācēšu teikt. Bet obligāti noskatieties `Kā nozagt milionu` un `Mākslinieku`, ja neesat redzējuši. Izcili labas filmas, ko tur vēl piebilst.

Tas laikam arī viss, ko galvenokārt vēlējos pastāstīt par festivālu no savas puses. Protams, visās prezentācijās, konferencēs un atklāšanā Baltijas pērle kopā ar nu jau `Splendid Palace` piedāvāja šampanieti un konfektes. Un tā ir tikai papildu odziņa šai visai patīkamajai jezgai. Un ja kāds vēl nav apmeklējis ne reizi šo festivālu vai kādu filmu šī festivāla ietvaros, tad negaidiet mūžību un pie nākamās izdevības izmantojiet to! Tikai tāds draudzīgs padoms. Jo tik tiešām – ir, ko redzēt, ir, ko dzirdēt, ir, par ko tīksmināties un ko baudīt!

Un tagad, mani dārgie, universitāte mani gaida…

Kultūra un Rīga, Baltā nakts 2011 Otrdiena, Sep 27 2011 

Daudziem, šķiet, ir zināms, ka mūsu mīļā Rīga piedāvā ne mazums kultūras pasākumu dažnedažādās vietās, laikos, sfērās un apakšsfērās (..). Īsāk sakot, Rīgā, kā jau visās citās pilsētās, arī ir sava kultūras dzīve, un man gribētos teikt, ka pietiekoši vērā ņemama. Un viena no šīm kultūras izpausmēm ir ikgadējā Baltā nakts, kas visas dienas un pat nakts garumā piedāvā tās apmeklētājiem kolorītu pasākumu programmu, un, pats galvenais, tas viss ir par brīvu! Respektīvi, pieejams jebkuram interesentam.
Tā nu es, būdama interesantā, izglītojošā un skaistā cienītāja un baudītāja, nolēmu izpētīt programmu un, ja atradīsies kas interesants, kļūt par šī pasākuma vienu no apmeklētājiem. Sēdēju mājās un cītīgi pētīju programmu, uz lapiņas sarakstot interesantākos pēc saviem uzskatiem pasākumus, ņemot vērā pasākumu laiku un lokāciju. Un izveidojās man visnotaļ garš saraksts, kuru diemžēl esmu kaut kur jau izmetusi, taču internetā ir pieejama tā pati programma, tādēļ centīšos pieminēt vismaz pusi no tiem, uz kuriem aizdevos vai arī grbēju aizdoties.
(Veru vaļā, lūk, šo saiti http://www.baltanakts.lv/2011/pasakumi/ un drukāju):
Galerija Birkenfelds, Latvijas, Lietuvas un Amerikas fotomāksla, glezniecība un tēlniecība projektā “All in”. —> Gan pēc apraksta, gan nosaukuma mani interesējošs pasākums (manas mammas pirmslaulību uzvārds, sasodīts! Skaisti taču.);
Tunelis starp Vecrīgu un Stockmann, Mūzika, 3D projekcijas, tehnoloģijas projektā “Zelta Zivtiņas tunelis – draugi ir visur”;
Dažādi skatījumi uz Rīgu izstādē “Cita Rīga”, Andrejsala;
Dzejas video festivāls Word in Motion 2011: Dzejas vārtrūme, Matīsa tirgus;
“Space Age” gaismas ķermeņu ekspozīcija “Zero Gravity”, Salons `20. gadsimts`;
3D Paviljons, MAtīsa tirgus;
Japānas konceptuālās mākslas pārstāves Kazuko Miyamoto performance, Galerija Carousell;
Urban Poetry, VEF teritorija;
Spēļu vakars un kafijas stāstu interdisciplinārais projekts Kafkas kafijas istabā, Kafka;
Zvaigznes, video projekcijas un elektroniskā mūzika projektā “Terrace Riga”; Galerija Rīga;
Latviešu dokumentālo filmu izlase “Kinopunkts” u.c.
Nu, kaut kāda tāda bija tā liste apmēram. Un tagad īsumā par visu (īsumā tāpēc, ka drīz jāģērbjas un jādodas uz FMF).
Pirmā doma, kas mani pārņēma, sastādot šo sarakstu, bija par to, cik lieliska ir šī pasākuam programma. Iedomājos, ka ar katru gadu šī programma kļūst arvien labāka un labāka. Žēl gan man bija pamest Bombardierī esošo Zoles spēlmaņu kompāniju, lai dotos uz šiem pasākumiem, tomēr ļoti gribējās apmeklēt vismaz dažus no tiem.
Sākām mēs ar manu līdzgaitnieku ar Vecrīgu – tātad, 3D projekciju tunelis, Kazuko Miyamato performance un Kafka. Iegājām galerijā Carousell, cerot uz šo japāņu performanci, un mūs sagaidīja `patīkams` pārsteigums – kā izrādās, šī `performance` ir apskatāma sīciņā telpā, kur ir nolikts projektors, kas projicē viņas performanci uz ekrāna. Nu, it kā skatītos kādu viņas treniņu ierakstu. Smieklīgi. Un vareni neinteresanti, jāpiebilst. Ātri vien aizdevāmies uz nākamo punktu Kafku. Diemžēl Kafkā mēs neiegājām, jo, pienākot klāt, izskatījās, ka tur vispār nekas nenotiek. Ja arī es maldos, un notika kaut kas foršs, tad arī neko nesaku, jo nebijām tur klāt. Katrā ziņā bija jau kādas daždesmit minūtes pāri astoņiem un ZZ 3D projekciju tunelim bija jābūt pēc programmas jau pilnā sparā pieejamam.
Nonākot 3D projekciju tunelī, atkal jau patīkams pārsteigums mūs sagaida – nekā nav. T.i., top kaut kādas instalācijas, taču nekas vēl nav apskatāms un izbaudāms. Sasodīts, cilvēki! Ar kuru galu jūs domājat? Ja šādā naktī ir tik kupla programma, turklāt katrs pasākums notiek savos laikos, tad kā jūs iedomājaties, ka cilvēki spēs pienācīgi kaut daļu no visa izbaudīt, ja šie cilvēki, punktualitāti un programmu ievērojot, nonāk vietā, kur nekas vēl nenotiek? C`moon. Gaidīt nebija laika, jo jādodas bija tālāk – galu galā, tie bija dažādi Rīgas punkti, kurus jāapmeklē. NEapmierināta ar šī tuneļa programmā iekļautā pasākuma nepunktualitāti, devos tālāk uz Matīsa tirgus pusi.
Sanāca neliels misēklis pa ceļam, kā dēļ nācās ieskriet mājās. No turienes tad izmainījām nedaudz maršrutu un sākām doties uz Miera ielu, to gaismas ķermeņu ekspozīciju. Vai es jau teicu, ka esmu kā apmāta ar gaismām? Nē? Nu, tad palasiet to manu rakstu par gaismas kubiem, kas šepat kaut kur vien mētājas. Tātad, šo programmu, jāatzīst, es gaidīj visvairāk no visām izvēlētajām. Un tā mēs devāmies, pa tumšo, garo un diezgan dzīvelīgo (šādā naktī nav nekāds brīnums) uz Miera ielā esošo gaismas salonu.
Pa ceļam mēs aizgājām uz Sapņiem un Kokteiļiem, kur rādīja latviešu dokumentālās filmas. Paskatījāmies triju filmu sarakstu un sasmējāmies – nekas īpašs skatāms tur nebija. Kā jau bija paredzēts, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi. Un devāmies tālāk.
Kā jau teicu, Miera iela bija dzīvības pilna tai vakarā. No visādām ēkām plūda ārā dzīve, arī kafejnīcā TAKA bija jūtama virmojoša atmosfēra, taču mēs neapstājāmies, soļojām tik tālāk pei gaismas ķermeņiem. Nedaudz vēlāk gājām garām mazai bodītei, kas izrādījās tējnīca, kurā par brīvu trīs vai četras stundas (ik stundu)degustēja katru stundu savu tēju. Sapriecājāmies, iegājām iekšā un dabūjām nogaršot ūlongu, hehe. Tas bija patīkams pārsteigums, jāsaka. Tēja bija brīnumgarda, mazās tējnīcas atmosfēra bija ļoti baudāma, nolēmām, ka kādreiz uz turieni jāaizdodas tāpat. Turklāt es dievinu oolong tēju.
Tā nu mēs turpinājām soļot, ieejot pa ceļam vēl vienā pagalmā (uztrāpījāmies uz augu un dzīvnieku viktorīnas pasākumu, kas arī ir iekļauts programmā), un beidzot nonācām līdz tik ilgi gaidītajam. Vuoļa – gaismas ķermeņu izstāde.
Neko draņķīgāku savā mūžā nebiju redzējusi. Dažas lustras un lampas, un tas pats – pilnīgi nekas oriģināls un īpašs. Sasodīts, aiziet uz Paulmann gaismas veikalu, kas atrodas Ģertrūdes ielā, ir simtiem reižu patīkamāk un aizraujošāk, turklāt nav arī jāgaida nekāda Baltā nakts. Biju, maigi izsakoties, šokēta. Apbēdināta un sarūgtināta es soļoju atpakaļ. No saraksta palika Matīsa tirgus un Galerija centrs, Andrejsalu, VEF un Birkenfeldu neapmeklējām laika trūkuma dēļ (kas, būtībā, ir arī distanču dēļ). Nu nevar paspēt izstaigāt visu, ko vēlas, ja tas viss atrodas tik dažādās vietās.
Bez jelkādām cerībām sastapt ko pārsteidzošu, es soļoju atpakaļ uz Matīsa tirgu, kur ir audiovizuāla dzeja un vēl 3D paviljons. Ok, par audiovizuālo dzeju es neko neteikšu – sagaidīju ko īpašu, sastapu tikai ekrānu ar skaņu un dzejas tekstiem (aks būtībā arī nav nemaz tik slikti), turklāt pēc gaismas ķermeņu izstādes mani vairs nekas nevarēja pārsteigt. Bet… 3D paviljons pārsteidza. Tur bija krāsainas gaisminās, skatuve, daudz cilvēku, pirmo un pagaidām arī vienīgo reizi es dzirdēju tādu grupu “Latvijas gāze”, kas ļoti baudāmu mūziku taisa, un fonā bija attēli, kas it kā ar to mūziku kopā veidoja stāstu. Un tās gaismas, atmosfēra.. Jā, tā bija viena no divām vietām, kur mēs uzkavējāmies. Tur pat mēs salīdzinoši ilgāku laiku uzkavējāmies. Tiešām, patīkami. Lai gan no kurienes `3D` nosaukums pasākumam? Laikam no tās vienas bildes, kas uz grīdas, kura no noteikta skatu punkta izskatās telpiska. LOL. Tāpēc viss paviljons jānodēvē par 3d paviljonu, patiešām. Hah. LAi nu paliek, katrā ziņā koncertējums ar vizuālo performanci atspēkoja visu un ieguva pagaidām labākā pasākuma statusu.
Nu mums palika pēdējā vieta, ko apmeklēt – Galerijas Rīgas jumts. Kā jau teicu, pārējo neizdevās apmeklēt laika ierobežojuma un distanču dēļ. Aizgājām līdz GR, uzbraucām uz pēdējo stāvu, uzkāpām uz jumtu.. Un tur esošais atgādināja kāda bagātnieka tusiņu – dārgi galdiņi ar sēdvietām, izstādītas interesantas lāpas pa visu perimetru, daudz cilvēku un daudz melnu un baltu balonu. Atnačām pirms divpadsmitiem, un divpadsmitos tieši bija “balonu palaišanas gaisā” procedūra. Biaj jāuzraksta uz balona sava vēlēšanās un kopīgi jāpalaiž gaisā divpadsmitos ar pārējiem. Vēlēšanos uzrakstīt es nepaspēju, tomēr paspēju palūgt biedram tam kungam aiziet vismaz pakaļ baloniem mums abiem. Un tad, ievēlējises vēlēšanos prātā un sirdī, palaidu savu ?balto? (laikam balto) balonu gaisā kopā ar pārējiem. Jā, tas arī bija visnotaļ patīkams pasākums, kaut vai tikai dizaina un lokācijas dēļ (jumts Rīgas centrā un tās uguns lāpas…). Bet tas arī viss. Aizdevāmies prom un bijām jau pietiekami noguruši un gatavi doties uz mājām. Kopumā – zināmā mērā iespaidīga vilšanās. Neko vairāk piebislt negrasos. Tikpat labi es būtu varējusi turpināt spēlēt zoli un iegūt savā kontā varbūt tikpat aizraujošu vakaru. Tiesa, ar citu kompāniju. Bet nu, ko nu tur daudz. Pasākums diezgan iefeiloja. Un šim pasākumam, protams, sekoja nesen notikusī Zinātnieku nakts (23. septembris), uz kuru es neaizdevos. Laikam nav jāpaskaidro, kādēļ. Lai gan nē, tomēr es pateikšu – pagājušā gada Zinātnieku naktī manis izvēlētie pasākumi divi vispār nenotika (hvz kādu iemeslu dēļ), un tie, kur bijām, nebija arī nekas īpašs. Tātad, vilšanās. Un šogad Baltās nakts bagātīgās programmas vilšanās… Nezinu, var jau būt, ka es nemaz neprotu izvēlēties pareizās lietas, taču izvēlos to, kas interesē, un, ja tā nu sanāk, ka vairums no tā vienkārši ir izgāšanaš un vilšanās, tad nu.. Tad nu atliek labāk pavadīt šo laiku mājās. Vai labāk izvēlēties paspēlēt zoli ar biedriem Bombardierī, kur jaukais bārmenis mums abām ar skaisto Māru uzdāvināja vienu alu par brīvu (mēs s agrabinājām vienam lētākajam alus kausam uz abām, otru viņš mums iedeva ar vārdiem: “par otru samaksāsiet, kad būs nauda”). Tas bija vareni mīļi un pirmais šāds gadījums manā kontā. Nu, jā. Tas īsumā par manu šī gada Balto nakti un Zinātnieku nakti.
Ja kādam ir gājis citādi, tad droši ziņojiet par to, būs prieks uzzināt, ka tomēr ne viss bija tik sasodīti.. vilšanās piepildīts.
Ar cieņu un patīkamu atkalatgriešanos pēc ilgākas darba/mācību pauzes manā mīļajā blogā, -
Votre Chat.

Mr. Nobody Svētdiena, Jūn 26 2011 

Misters neviens, cilvēks vārdā Nemo. According to… Huh, atvainojos. Tik lieliska filma jau otro reizi pārņem mani savā varā, tāpēc grūti pārslēgties atpakaļ uz latviešu valodu. Tātad, ierakstīju Google meklētājā „Nemo”, gaidot kaut kādu simbolismu. Neba tāpat vien tik filozofiskas filmas galvenā varoņa vārds būs piemeklēts šāds. Un protams – „Nemo is a Latin word meaning “no man” or “no one”.”
Interesanti, ka viena filma var sevī ietvert tik daudzas idejas tik dažādos līmeņos. Es pat īsti nezinu, ar ko lai sāk, bet mēģināšu sākt ar filmas pašu sāli (lai gan sāls tur bija viscaur filmai, ghm). Labi, filmas būtība slēpjas aiz laika mākonīšiem. Tas ir, filmā tiek runāts par laika telpu, kas sāka eksistēt pēc tā sauktā „Lielā Sprādziena” kā ceturtā dimensija blakus trim telpas dimensijām. Un filmā aprunā to, kā Visums izplešas, kā viss kustas uz priekšu, šīm četrām dimensijām eksistējot. Jautājums ir, kas notiktu, ja vēl viena no šīm dimensijām nebūtu telpas, bet gan laika dimensija? Kas notiktu ar laiku? Augstākais filozofijas līmenis, kas vijas ar zinātni un kvantu fiziku (in my honest opinion).
Un, protams, – kur ir filozofija, tur ir arī jēgas meklējumi. Filma paralēli apskata vairākus iespējamos cilvēka dzīves ceļus atkarībā no izdarītajām izvēlēm. Vairākas izvēles, vairāki dzīves ceļi, un „kāda gan starpība, kurš no tiem esot īstais – katrs tāpat ir tikpat jēgpilns un nozīmīgs, un vienalga, kurš tad bija tas īstais”. Hm. To patiesībā ir ļoti grūti aprakstīt, bet filozofēšanas līmenis šajā filmā ir lieliski sabalansēts – tas, manuprāt, ir pietiekami augstā līmenī, lai būtu „filozofēšanas” cienīgs, un tajā pašā laikā tas nav pārāk sarežģīts, ļaujot cilvēkiem ja ne saprast, tad vismaz mēģināt apjaust, kādā līmenī un par ko īsti ir runa.
Trīs meitenes, trīs iespējamās nākotnes, viena izvēle – palikt pie tēva vai braukt līdzi mātei. Trīs meitenes, viens Nemo, trīs (un vairāk, katrai vēl n-pakārtotas) iespējas un dzīves ceļi.
Elisa viņu jau no sākta gala nav mīlējusi, kamēr viņš viņu mīl – kopdzīves rezultātā Elisa galina sevi nost depresijas un nepiepildījuma dēļ, ko sniedz viņai „neīstais” vīrietis. Kad man blakus esošie divi vīriešindivīdi smējās par Elisas depresīvismu, pārāk lielo emocionalitāti un tās izraisītajām „drāmām” (pēc viņu teiktā „Drama queen”), man gribējās dumsoties un raudāt vienlaicīgi. Kāpēc? Ļoti vienkārši. Viņa tur runā par savas dzīves bezvērtību, par to, kā neko nevēlas. Viņa ir dziļā depresijā. Un man šī sajūta ir tik pazīstama, kad pat gaiss paliek par smagu – cilvēks pats sevi ienīst, nesaprot, kas ar viņu nav kārtībā, kāpēc viņš nevar dzīvot un priecāties par dzīvi tā, kā visi citi apkārt esošie. Aizgāju uz tualeti, lai nomierinātos. Un izvadītu tējas atliekas no organisma. Nevar taču šo divu vīrišķo ērmu klātbūtnē izplūst emocijās, „я же мужик”…
Dzīve numur divi. Džīna. Meitene, kuru Nemo izvēlējās, būdams izmisis. Meitene, kuru viņš tā nekad nav īsti mīlējis pilnībā, kamēr viņa viņu gan. Tas pats Elisas variants, tikai reverss. Kopdzīves rezultātā viņš ir tas, kurš jūt nepiepildījumu. Viņam ir viss, ko viņš sev bija apsolījis, viss, uz ko viņš tiecās, taču viņam ir „garlaicīgi”. Un Džīna uztraucas, un Džīna viņu mīl. Un jūtas sāpināta, jūtas tā, it kā viņš nekad nav viņu tā arī iepazinis, nekad nav īsti licis viņai justies mīlētai. Un arī skumji. Respektīvi divas skumjas kopdzīves, kad izvēle tiek izdarīta, pēc kaut kā vadoties, kaut ko ignorējot. Taču tas nebūt nepadara dzīvi mazāk jēdzīgu vai vērtīgu. Tikai citādāku. (Ok, patiesībā padara gan, jo Elisa taču jutās tik nomākta un neredzēja nekam jēgu, arī savai dzīvei ne… Nemo nedaudz laikam tomēr nepateica kaut ko līdz galam savā lielajā filozofēšanā.)
Dzīve numur trīs, Anna. Meitene, kas viņu mīlēja tikpat ļoti, kā viņš viņu. Abpusējais variants, bet vai ideālais? Arī sāpju un rūgtuma piepildīts – gaidas, bēdas, zaudēšana, bezjēdzība… jādomā vispār, kas ir sliktāk – neredzēt jēgu savai dzīvei tad un tāpēc, ka cilvēks ir kopā ar kādu „neīsto”, vai tad, kad cilvēks ir šķirts no sava īstā? Hm. Jautājums, kas mani bieži nomāc – vai cits mīl tevi tikpat stipri kā tu viņu? Ja nē, tad kā ir labāk – ciest no šādas kopā esības vai ciest no izvēles „labāk nekā nekā tā”? Jā, šī filma ir pārdomu pārpilna un spēj izraisīt ļoti spēcīgas emocijas. (Tik tiešām vairākas reizes valdījos, lai nesāktu raudāt par emocionālajiem, skumjajiem un skaistajiem mirkļiem, idejām, domām… Un jā, labi, ka man bieži vajadzēja uz tualeti. Varēja kaut nedaudz nomierināties, he.)
Filmas beigas ir apbrīnojamas. Kad pirmo reizi skatījos šo filmu, atceros, cik daudz pozitīvu emociju tā manī izraisīja – gribējās uzreiz kliegt tam, kas bija blakus, cik ļoti labi ir, cik ļoti mīlu un tādā garā. Gribējās kopā smieties un raudāt. Šodien bija otrā reize, taču filma manī neradīja mazāk emociju – jutos tikpat pārpildīta, gribējās izlikt savas emocijas uz āru (varbūt šoreiz ne vārdos „es tevi mīlu”, bet vairāk emocionālajā sajūtā un domās par to, vai otrs domā un jūt to pašu), gribējās nevaldīties, tikai, ja nevaldītos, tad es no malas drošvien izskatītos pēc tādas pašas emocionālas „Drama queen” kā Elisa. : D
Galvenās atziņas, veids, kā viss tiek pasniegts, dzīves un ikdienas emocijas, filozofija, pārdomas, uzskati – tur ir tik daudz kas pazīstams, izjusts, izsāpēts un izlijis smieklos… Neaprakstāmi. Un, katru reizi redzot šo Nemo, tīņu Nemo savos padsmit gados, mani pārņem tāda siltuma sajūta. Viņa skatienā ir kaut kas tāds, ko visu mūžu esmu meklējusi un uzskatījusi par savu esam neatkarīgi no tā atrašanās vietas un laika. Nu, gluži kā Витаса dziesmā – „Знаю, ты слышешь, хочу к тебе ближе, где ты?…”
Un par māksliniecisko filmas pievienoto vērtību es nemaz nerunāšu – tas jāizbauda katra paša acīm, sajūtām, domām, prātu, dvēseli, sirdi, katru ķermeņa daļiņu, katru matiņu, kas saceļas filmas emocionāli piesātinātākajos brīžos. Filma, kas liek ticēt un piešķir vērtību visam kaut vai uz tikai tuvākajām dažām stundām. Filma, kas apgalvo – „Tu izdarīsi pareizo izvēli (jo jebkura ir pareiza), un Tu tiksi pie piepildījuma. Tu būsi dzīvs, Tev būs mīlēt šo dzīvi un tās sniegtos sīkumus, Tev būs izbaudīt īpašos mirkļus un sajust, ka kādam, ar kuru Tu dalies, tas viss ir tikpat nepieciešams kā Tev, un jums abiem tas ir kā gaiss.” Skaisti, mhm, ko tur liegties – filma, kas ir desmitnieka vērta. Nespēšu nosaukt nevienu citu, kas mani aizskar tā, kā aiztiek mani šī filma – ne tie ir ģeniālie, prātu nodarbinošie mākslasdarbi, par kuriem jādomā vēl ilgi pēc filmas noskatīšanās, neba tie ir lieliskie, skaistie gabali, kas apbur ar savu oriģinalitāti un īpatnējo skaistumu. Nekas, nekas vēl līdz šim nav spējis mani tā apmierināt, kā to dara šī filma. Jau otro reizi skatījos, bet sajūta kā pirmo reizi – tikpat nevainīgi, svēti un skaisti. Tikpat tuvu un lieliski. Tikpat sildoši un pārpildīti. Lieliski, šedevrs, un mēs visi esam neviens, kamēr paši sev nepiešķiram vērtību. (Ek, kaut šāds pacilājums man būtu biežāk. Varbūt tad arī dzīvot būtu vieglāk un …ne tik slapji.)

L’amour Trešdiena, Jūn 22 2011 

Ieber, mon amour, manās ausīs “Je t’aime”
Un apvij ap pirkstiem “Tu es très jolie”.
Ievaidēs gurni et cœur paliks mēms
Un rībēs logi de jeudi au jeudi.

Iemasē matos les mots d’amour
Un nošauj priekš manis l’éternité, -
Es līdīšu Tevī chaque nuit et chaque jour,
Līdz būsim mēs viena dvēselīte.

Alkohols, miegazāles un paradokss Trešdiena, Jūn 22 2011 

Atsāku lietot miegazāles. Abas reizes sanāca kopā ar alkoholu.

Miegazāļu aprakstā lasāma sekojoša informācija: “Retāk rodas psihiski traucējumi. Iespējama agresivitāte, apziņas traucējumi, paaugstināta uzbudināmība, depresija, halucinācijas, nakts murgi un anterogrādā amnēzija.” Kā arī var izlasīt, ka, “zāles pārdozējot, galvenokārt rodas CNS depresija, kas ietver virkni simptomu no miegainības līdz pat komai, bet parasti dzīvībai nav bīstami. Pārdozēšana var būt smaga un apdraudēt dzīvību, ja vienlaikus lietots alkohols vai citi CNS depresanti.”

Domāju par manu miegazāļu blakusparādību – depresiju. Reāli depresijas izpausmes bieži vien ir nespēja koncentrēties, jebkādu vēlmju neesība, nereti arī slikts miegs vai bezmiegs, kā rezultātā negulētās/slikti gulētās naktis pārtop par dienas nogurumu un nespēju koncentrēties/darīt ikdienišķas lietas.  Patiesībā tieši bezmiegs ir viena no lielākajām depresijas problēmām/simptomiem, kas atstāj ļoti lielu iespaidu uz cilvēka apziņu un fizisko stāvokli. Man, piemēram, depresijas laikā ir svarīgi daudz gulēt. Ja tā nav, ja es mokos bezmiegā, nevaru normāli pagulēt, dienas paiet viena aiz otras kā ēnas, kurās nav neviena gaismas pleķīša – man nav nedz spēka, nedz arī vēlmes kaut ko darīt, ir nogurums, nespēju koncentrēties, viss, uz ko esmu spējīga, ir vienas negācijas. Tātad miegs depresijas laikā ir ļoti svarīgs. Līdz ar to rodas paradokss – ja jau cilvēkam depresijas laikā ir tik ļoti nepieciešams miegs, kas var palīdzēt atjaunot spēkus un atsvaidzināt prātu, un pats cilvēks nespēj bez palīglīdzekļiem rast normālu miegu, kurā reģenerēt savas iekšējās un ārējās spējas, tad, izmantojot šīs palīgvielas (t.i., miegazāles), sanāk, ka viņš vienlaicīgi gan ārstē savu depresiju, gan arī pakļauj sevi zāļu blakusparādību riskam – tai pašai depresijai? Es īsti neizprotu šo loģiku.

Katrā ziņā miega zāles ir lieliska padarīšana. Tā nogalina emocijas un īpašas jūtas, un līdz ar to tā nogalina arī smagās sāpes, bēdas, skumjas un pārdzīvojumus. Tā sauktais (manis nosauktais) klīniskais miers iekšēji. Patīkami. Apsveru iespēju sākt lietot arī citus profilaktiskus medikamentus manai nervu sistēmai. Tad jau redzēs, kā būs.

 

Dissapointment Ceturtdiena, Jūn 16 2011 

Tik bieži nākas vilties cilvēkos. Un tad vēl un vēl…

Viņš man teica, ka “apskaužot mani”, jo tik emocionāli un tā, kā es to darot, viņš nespētu nekad. Lai gan, manuprāt, viņš, tāpat kā daudzi, daudzi citi, ir kreitni labāks par mani šajā jomā.

Es savukārt aizmirsu viņam pateikt, cik ļoti grūti un sarežģīti, cik ļoti sāpīgi un smagi ir to visu izjust tā, tik regulāri, tik nomokoši un bezpalīdzīgi.

Neskumsti, Elga. Bet kā lai neskumst, ja tikai un vienīgi skumjas spēj man atgādināt, kāda ir mana vieta uz šīs pasaules?

Es mēdzu tik bieži vilties cilvēkos. Pieķeros, sadomājos, saceros un viļos. Laikam arī manī daudzi viļas. Cilvēki ir nožēlojami.

..Un tāpēc ir kaķi. Tie gan neliks vilties. Nāks gulēt ar Tevi un uzliks ķepiņu uz deguntiņa, kamēr Tu klusām iekšēji un/vai ārēji šņuksti. Un tad, kad es būšu kaķis, es katru savu dzīvību atdošu, pilnībā veltīšu kādam tikpat skumjam un iekšēji no sāpēm pulsējošam cilvēkam kā es. Līdz visas deviņas pazudīs nebūtībā, atstājot aiz sevis vienu piepildītu pēdiņu katrā no deviņām asinspulsējošām sirsniņām.

Geimings– vairāk par vienkārši atkarību Svētdiena, Jūn 12 2011 

Pati par sevi esmu aizrautīgs cilvēks, lai neteitku neko vairāk. Un tomēr, es pateikšu nedaudz vairāk – tīņa vecumā aizrāvos ar alus, vīna dzeršanu, iekšēji baidīdamās, ka kādreiz tas pārtaps alkoholismā. Tagad gan tā nav – es vēl aizvien turpinu aizrauties ar alu un vīnu, bet saprotu, ka tas ir tikai garšas dēļ. Alkoholam tur nav nekāda sakara – gribētu dzert, dzertu lētus, stiprus vai ne tik stiprus, nekvalitatīvus whatever alkoholus. Turklāt lielos daudzumos un gan jau, ka līdz iereibšanas stadijai. Arī ar spēlēm aizraujos jau kopš bērnības – kā tēvs mani iemācīja savos viencipara vecuma gados spēlēt šahu un dažas kāršu spēles, tā tas viss kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu.

Dažreiz mēdzu aizdomāties par to, ka labāk mani pie nopietnākām azartspēlēm nelaist – esmu spēlējusi kārtis ar tēvu uz naudu, esmu spēlējusi skolā zoli uz naudu, spēļu zālē gan nekad neesmu bijusi un ceru, ka nekad arī nebūšu – man pietiek jau ar skatu, kas paveras no mirklīgi pavērtajām to durvīm – nelaimīgi cilvēki nospēlē savu dzīvi, nemaz neizprotot, cik gan vienkārša ir spēļu automātu matemātika, cik gan „liela” ir reālā varbūtība kaut ko vinnēt. Eh.

Gāja laiks, nāca datoru ēra, kas skāra arī mani (un manu māsu, protams, tad mēs abas vēl dzīvojām ar mammu un tēti). Līdz ar datoru pirmais, kas radīja lielisku priekšstatu par datoru kā tādu, nebija vis internets – internets mums parādījās krietnu laiku pēc tam. Tās bija datorspēles. Ak, es nekad neaizmirsīšu to laiku, kā mainījos ar pirātdiskiem, lai paspēlētos, kādas tik viltības un neviltības vajadzēja izdomāt, lai dabūtu no kaimiņu turīgās meitenes visādas spēlītes paspēlēt. Un kā mēs ar māsu kāvāmies. Nu, dators, taču bija viens, bet mēs bijām divas. Mēs ar māsu vispār par daudz ko mēdzām kauties – par vienas gultas klāšanu (jo gulējām vienā dīvānā), par vienu televizora pulti, par trauku mazgāšanu… Bet, paldies dievam, nekas tāds īpaši nopietns nebija noticis.

Es nekad neesmu uzskatījusi sevi par „geimeri”, kā citi mani dažkārt mēdz dēvēt (par geimeriem dēvē tādus kā spēļmānus, cilvēkus, kuriem spēļu spēlēšana ir viena no baudām, prioritātēm, nepieciešamībām). Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis termins manā prātā vairāk attiecas uz tiem, kas pavada laiku, spēlējot regulāri uz datora vai kādas spēļu konsoles. Un, ja tā padomā, es nemaz patiešām daudz neko nespēlēju – spēļu konsoles man pašai nekad nebija (ja neskaita to kārtridžu kastīti SEGU, kuru es, protams, aizrautīgi izmantoju, gūstot daudzum daudz prieka), un, ja arī kādreiz sanača pie draudzenes paspēlēt Sony PS 1 vai arī pie bērnības vīra Sony PS 2, tad tās patiešām bija ļoti retas reizes. Jāatzīst, ka es nekad neaizmirsīšu, kā iepazinos ar vibrējošo pulti, spēlējot gonciņas un triecoties malās un sienās citreiz speciāli, lai tikai pultīte novibrē vēlreiz.

Tā, lūk. Uz visām PS konsolēm esmu tikai pusizgājusi Devil May Cry (neatceros, kuru daļu), gandrīz izgājusi NFS Carbon, izgājusi (un izgājusi nesen uz portatīvā vēlreiz) Pandemonium 2, un pārējo es vairs arī neatceros.

Dators man savukārt asociējas ar tik daudzām spēlēm: Zoo Tycoon: Marine Mania; tad bija kaut kāda Karaļa Lauvas (šķiet) spēlīte (atceros, ka tā man dikti patika); visādas jaukas platformu spēlītes bērniem (piemēram, spēle Рекс), protams, visas datora spēlītes, visādi Prince of Persia, Grand Theft Auto utt. Neskaitāmas. Vienas no mīļākajām bija „He тормози!” un „Дальнобойщики” jeb tālbraucēju spēle – pirmās personas spēle, kur tu esi tālbraucējs šoferis. Jā, braukāties ar mašīnītēm man ir paticis vienmēr, vienalga, vai tā ir mašīna datorā, mazā spēļu mašīnīte vai arī reālā mašīna dzīvē. Nu un, protams, nevar nepieminēt Sims ēru. Tiesa, simsi mani interesēja ne tik daudz šīs „ģimenes” or whatever veidošanas dēļ, cik gan pašu māju veidošamas dēļ – vispār arhitektūra mani interesē ka’tāda, interesē arī ēku būvniecība, dizainēšana, un simsos to darīt bija tik patīkami. (Pēkšņi atcerējos kāda pagājušā vai aizpagājušā gada pārliecību par to, ka došos uz arhitektiem RTU. Tiesa, šī sapņainā, lieliskā ideja ātri vien noplaka, ņemot vērā to, cik „viegli” ir ietikt RTU arhitektos. Žēļ. Man arī tagad tur, domājams, patiktu. Ļoti patiktu. Un vispār, sagribējās simsus uzinstalēt atkal, lai taisītu mājiņas un radītu lesbes, kā es to vienmēr, jauniņa būdama, mēdzu darīt.)

Bija, starp citu, vēl tāda spēle „Эпоха Империи”, kaut kas tamlīdzīgs. Tā bija varen’ laba, jā. Spēlīte par zemju apstrādi, iekarošanu; tāda viduslaicīga. Pilnam komplektam tur vēl pietrūka viduslaiku baļļu ar sievietēm kuplās kleitās un bruņiniekiem maskās. He.

Interneta parādīšanās, protams, sneidza jaunas iespējas, jaunas spēles, jaunus spēlēšanas veidus – tagad, lai paspēlētu ar kādu, nevajadzēja šo kādu meklēt pa visu Ziepniekkalnu, nevajadzēja nodrošināt otro pulti, un vispār, divatā spēlējamo spēļu nemaz nebija tik daudz. Un tad nāca Online Gamimg ēra. Nāca visādas serveru spēles, kā, piemēram, RunEscape, Combats, Lines Online (mūsdienotā klasika, ko turpinu aizrautīgi spēlēt). Nāca CS ēra. Atceros – 13 gadi, draudzējos pārsvarā ar puišiem, pavasaris, vasara, rudens, ziema – vienalga; scenārijs visu laiku viens un tas pats – puiši dodas uz mājām, jo jāspēlējot CS. Sasodītais CS! Sasodītie čaļi! Atminos tādas frāzes kā „Ваш ЦС сасёт, нафиг ЦС!” Un atminos arī, kā reiz nolēmu pati izmēģināt to „sūkājošo” Counter-Strike – pirmās personas „šūterīti”. Atnāca pie manis kaimiņu Saņa (jā, bērnība tika aizvadīta krievu puiku un meiteņu sabiedrībā, biju, tā teikt, īsta pagalma meitene), ieinstalēja man CS un vuoļa – tur jau es biju, skraidīju pa spēles kartēm, cītīgi nezinot ne spēles mērķi, nedz arī tā realizācijas ceļus. Bet bija jautri, pat to visu nezinot.

Counter-Strike laikam arī ilgu laiku tad bija praktiski vienīgā spēle, kuru mēdzu spēlēt uz datora. Un mēdzu visai bieži. (Ar ilgu laiku es domāju gadus – es vēl aizvien spēlēju šo spēli, taču tagad vēl nāk klāt pievienotā vērtība Lines Online un Zoles Online geiminga veidā.) Un biju es pieredzējusi CS spēlētāja – biju (un šobrīd atkal esmu) servera administratore, biju pat moderatore CS servera forumā, ķerstīju čīterus, sekoju un uzturēju kārtību serverī, spēlēju dažādās CS modēs (kādu laiku aizrāvos ļoti ar Kreedz Jump un Zombie Mod). Respektīvi, spēlēju visu, izņemot to, kā man nebija – konsoļu spēles. Un konsoles pašas. Un nemaz neinteresēja. CS ir pietiekami aizraujoša un gaming priekā ievelkoša spēle, ar kuru pilnīgi peitika, lai neinteresētos par citām pieejamām un interesantām spēlēm (nu, ja neskaita Portal, CS radītāju izveidoto spēli, ko līdz galam neizgāju – iesprūdu pēdējā līmenī. Tā, starp citu, ir interesanta loģikas platforma, manuprāt).

Un tad nāca manā dzīvē laiks, kad es kardināli nomainīju savu paziņu loku. Kardināli mainījos pati. Viss, kas līdz šim bijis un krājies iekšās, smadzenēs, tas viss sāka pamazām nākt ārā, veidojot tādu nedaudz alternatīvāku skatu uz dzīvi un apkārtējo. Katrā ziņā manas intereses vairs nesakrita ar vienaudžu interesēm pārsvarā. Nu, tikai puiciskās intereses sakrita, kā, piemēram, alus, mašīnas, ieroči u.tml. Bet tas arī viss. Un iepazainos es ar daudziem jauniem, alternatīvas domāšanas, pieejas un gaumes cilvēkiem, no kuriem viens (diez kurš…) bija un aizvien ir, kā es viņu saucu, neglābjams geimeris. Horror, sirreālisma, industriālisma fanāts. Piekritējs varbūt? Nā, fanāts skan labāk – raksturojošāk. Un tad pie viņa reiz bija tāds „SH spēlēšanas” vakars – sanāca vairāki cilvēki un cītīgi sēdēja un skatījās, kā viņš, šis geimeris, spēlē Silent Hill. Atceros, cik aplami un neizprotami man tas likās – kā var vienkārši sēdēt un skatīties, kā kāds… spēlē spēlītes?! Pff. Nu, man tur nebija tāpat garlaicīgi – bija alus, bija Māra, bija arī Laura un bija viņš pats; bija komunikācija un kopistiska alus dzeršana uz dīvāna. Taču sanākt ar mērķi skatīties, kā kāds spēlē – no way!, tā es tobrīd domāju. Laiki mainās. Cilvēki un uzskati arī.

Tagad, savos necilajos deviņpadsimt dzīves gados, es, būdama CS, Zoles un Lines Online spēlmane, būdama alus, vīna dzērēja un dzīves baudītāja, būdama arī labprātīga kāršu un citu galda spēļu dzīvajā spēlētāja (nu labi, šad tad es vēl arī uzspēlēju to zoodārza spēlīti *nokaunos*), skatos arī, kā tas pats iepriekš minētais īpatnis spēlē savas Horror spēlītes. Un ne tikai Horror. Labi, tās ir uz vienas rokas pirkstiem šobrīd saskaitāmas spēlītes, kuras patiešām es labprātīgi un ar lielāko prieku skatos, piemēram, Legacy of Kain: Soul Reaver un Soul Reaver 2, God of War I God or War II (nepabeigta gan šī sērija), Resident Evil Zero (man par pārsteigumu – nebiju sajūsmā par kādu no RE daļām, taču šīs daļas grafika, pati atmosfēra bija lieliska un ļoti baudāma). Nu un pats Silent Hill (neatceros, kuras daļas pa daļām esmu redzējusi, zinu tikai, ka no katras daļas pa kādam gabalam, nevienas pilnas sesijas). Tas, laikam, pagaidām arī viss. Taču jāsaka, ka šādas spēles bieži vien patiešām ir interesants un ļoti baudāms laika pavadīšanas veids – gan atmosfēra, gan spēles veidotā arhitektūra, spēles stāsti un to performance neapšaubāmi, muzikālais baudījums un arī „puzles”, kuras ir nereti aizraujošas un smadzeņietilpīgas… Nu, jā, jāsaka, ka laiki tik tiešām mainās. Un man tik tiešām ir iepaticies skatīties šāda veida spēles.

Rezumējot jāpiebilst, ka katra spēle ietver sevī kaut ko jēdzīgu un noderīgu – prāta attīstība, trenēšana, adrenalīna uzplūdums (šis gan ne vienmēr ir noderīgs), estētiskais baudījums, prieks un aizrautība. Spēles, starp citu, ir arī lielisks veids kā aizmirsties, kā aizbēgt no lielās, ļaunās reālās pasaulītes. Katrā ziņā, spēlēs ir daudz pozitīvā (galda un kāršu spēlēs nevar neminēt pašu „savākšanās un alus iedzeršanas, diskutēšanas un vienkārši kopīgas laika pavadīšanas” faktoru, kas nebūt nav mazsvarīgs). Tātad sanāk, ka, spēlējot spēles, var kā patverties no pasaules, tā arī ieplūst tajā, un, kamēr vien tas sniedz baudu un nav vēl tuvu atkarības stadijai, tikmēr varat saukt mani par geimeri. Es tāpat tāda neesmu. He.

О прошлом Otrdiena, Mai 31 2011 

Давно мы не те
две звёзды на небе -
Те звёзды давно погасли.
А Ты всё о прошлом,
а Ты всё о прошлом,
Всё ищешь Ты старое счастье.

Давно мы не те
снежинки на крыльях
Крыльях бессмертной птицы.
А Ты всё о прошлом,
а Ты всё о прошлом,
А Ты всё о том, что снится.

Давно мы не те
холодные души,
Которых лишь холод мог греть.
А Ты всё о прошлом,
а Ты всё о пошлом,
Вместо того, чтоб взлететь.

Mazais lācītis Sestdiena, Apr 23 2011 

Diez, cik gan var? Sēž mazs lācītis uz celma, savā mežā, savā dzimtajā mežā, un raud. Medus viņam par šķidru, ziema par garu, katru reizi ziemas migā sanāk vairākkārt mosties un rakties ārā pēc gaisa.

Sēž mazs lācītis uz celma, paiet gads, paiet divi. Tas tikai sēž savā mežā, sēž uz viena un tā paša celma, kuram gadu riņķi ik pa vienam uz priekšu kā nereāli zīmējas, bet lācītis tikai raud. Medus par biezu. Ziemas par īsu.

Sēž lācītis un raud. Un raud, un raud, līdz dehidratējas. Iztek medus pa acīm, iekrāsojot tās zelta dzīvības krāsās, un tikai uz to vienu vienīgu mirkli lācīša acis izskatās beidzot pilnas un piepildītas. Laimes, dzīvotkāres un baudas piepildītas.

Bet lācītis jau vairs to neredz, jo viņš izraudāja ārā savu dvēseli. Lācītis pārtapa par pasaku tēlu, jo tikai tur lācītis var vēl dzīvot, tikai savās pasakās, tikai savos sapņos, kur medus ir biezs, kad gribas biezu, un šķidrs tad, kad šķidru vajag. Kur ziemas ir tik garas, ka pamostoties lācītis jūtas izgulējies un augšāmcēlies.

Mans mīļais lācītis. Cik nožēlojams Tu gan esi.

Nākošā lapa »

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.